Džeisona stāsts

Vēlos dalīties stāstā par kalnu lauvas medībām.

Pagājušajā ziemā man piezvanīja Zivju un medījamo dzīvnieku dienesta inspektors saistībā ar problemātisku plēsēju. Kāds vīrietis bija viņam piezvanījis un pastāstījis, ka viņa pagalmā atrodas kalnu lauva. Viņš jautāja, vai es varētu doties to pārbaudīt. Kopā ar savu medību partneri devāmies turp, līdzi ņemot sievieti, kurai bija medību atļauja un kura vienmēr bija vēlējusies nomedīt kalnu lauvu.

Kad ieradāmies, vīrietis iznāca no mājas un parādīja, kur bija redzējis kalnu lauvu. Pēdas veda gar ārdurvīm, gar viņa automašīnas sāniem, cauri pagalmam un lejup līdz strautam. Mēs palaidām suņus, un tie metās pakaļ. Kalnu lauva skrēja pa trakiem lokiem, mēģinot nokratīt suņus. Kad nonācām lejā, redzējām kalnu lauvu skrienam pāri nogāzei, bet suņi tai karājās astē.

Pēc neilga laika suņi to bija iedzinuši kokā. Tas bija uzdzīts biezā, sniega klātā balteglē. Mēs piesējām suņus un sagatavojām viņu šāvienam. Kad viņa izšāva uz kalnu lauvu, tā izlēca no koka, skrēja lejup pa nogāzi un apkārt grēdai. Mans partneris devās lejā meklēt asinis. Domādams, ka viņa bija aizšāvusi garām, es palaidu suņus vaļā. Tūlīt pēc tam viņš iekliedzās: “Atradu asinis!”, bet bija jau par vēlu. Es metos skriet lejup pa grēdu, zinot, ka esam nonākuši nepatikšanās.

Suņi bija to nogāzuši zemē, un, kad pietuvojos, redzēju, ka kalnu lauva bija aptinusies ap viena mana partnera suņa ķermeni. Ieskrienot tur, es uzlēcu cik augstu vien spēju un iespēru kalnu lauvai pa galvu. Tā atlaida suni, bet tad ieķērās manā zābakā. Man kājās bija Kenetrek Mountain Extreme 400. Kalnu lauvas spēks bija neticams!

Es atrados uz zemes un mēģināju izraut kāju. Tā ar abām ķepām bija satvērusi manu zābaku un grauza tā purngalu. Augšējie ilkņi izspiedās cauri ādai. Lai gan savilku kāju pirkstus cik cieši vien varēju, joprojām jutu spiedienu no tās žokļiem. Beidzot kaut kā izrāvu kāju. Pēc tam varējām atvilkt suņus un izdarīt noslēdzošo šāvienu.

Es nespēju noticēt, ka nebiju ticis pat saskrāpēts. Abas ķepas bija satvērušas manu zābaku, un es nejutu nevienu nagu izspiežamies cauri ādai. Kalnu lauvas ilkņi tiešām izdūra ādu, bet ne iekšējo slāni. Šie zābaki man bija apmēram četrus gadus, un līdz šim gadījumam tie bija lieliski izturējuši. Mana meita piedalījās zemledus makšķerēšanas ekskursijā pie ezera, kas atradās tepat pie šosejas, netālu no mūsu medību vietas.

Mans draugs ir skolotājs, un viņš teica: ja nomedīsim kalnu lauvu, lai aizvedam to pie ezera, lai bērni varētu to apskatīt. Tāpēc pēc tam, kad visu iekraujām, devāmies uz ezeru. Lielākā daļa bērnu kalnu lauvu iepriekš nekad nebija redzējuši, tāpēc bija patiešām aizraujoši vērot viņu sejas, kad parādījām viņiem vienu no tām.

-Džeisons M.